Sign in

Kino maratons ārkārtas stāvoklim nr.1

Ieraksts tapis 2020. gada 17. martā, FB Notes platformā.

Ņemot vērā, ka lielai daļai ikdienas darba dzīves ir nedaudz paralizēta, kas neplānoti rod iespēju brīvam laikam, piedāvāšu savu subjektīvo kino “plejlisti” ar kuru to aizpildīt.

Neņemšos apgalvot, ka šīs ir pašas labākās filmas, jo būs kino eksperti, kas teiks, ka tās ir viduvējas, tāpat kādu trilleru cienītāji teiks, ka tās ir garlaicīgas. Drīzāk teikšu, ka tās ir filmas, kuras likušas man padomāt, varbūt nedaudz paskumt, varbūt nedaudz pasmieties, bet beigu beigās — uz mirkli vienkārši norimties no ikdienā notiekošā.
Ar šo es neaicinu aizbēgt no realitātes, taču nepārtraukta domāšana par to tāpat neko nemainīs. Un šajā situācijā, kurā esam — jābūt pacietīgiem un jā, arī paklausīgiem šīs valsts pilsoņiem. Šī ir tā reize, kad nedz nacionālie, nedz citi mūsu sabiedrību polarizējošie noskaņojumi mums nepalīdzēs. Tikai kopā. Bet pieņemu, ka to visi saprot tāpat.

Bet atgriežamies pie kino. Uzreiz piesaku, ka filmu secībai nav nekādas nozīmes.

Kā pirmo piedāvāju franču Of Gods and Men, 2010 (Des hommes et des dieux). Filma veidota pēc patiesiem notikumiem 1995. gadā Alžīrijā, kur franču kristiešu mūku klosteris piedzīvo islāma teroristu uzbrukumu. Mūkiem ir zināms, ka tāds uzbrukums varētu notikt un viņi ir izvēles priekšā — pamest visu savu ilgo darbu, pateicoties kuram klosterim apkārt ir izveidojusies vietējo iedzīvotāju kopiena, vai palikt.

Filma Kannu kinofestivālā ieguva Grand Prix (faktiski otrā vieta).

The Chorus, 2004 (Les Choristes). Atkal franči. Filma ir 1945. gada filmas A Cage of Nightingales (La Cage aux rossignols) “ri-meiks”. Stāsts daļēji veidojies uz reāliem vēstures datiem par grūti pāraudzināmo skolā izveidotu zēnu kori un tā ietekmi uz bērniem. Bet īsumā par filmu — pēckara laiks un mežonīgu puišeļu bērnunams ar nežēlīgiem pasniedzējiem. Tur ierodas jauns skolotājs, kurš ar mūzikas un visvairāk — savas cilvēcības — palīdzību šajos “zvērēnos” pamazām atklāj viņu talantīgo un cilvēcīgo pusi.

Filma pretendēja uz Oskaru kā labākā ārzemju filma.

Un ja jau franči, tad franči. Paris, 2008.

Filma sastāv no vairākiem paralēliem, bet vienlaikus saistītiem stāstiem, kuri norit burvīgajā Parīzē un atgādina vien to, ka neskatoties uz to kā mums šobrīd “iet” vai “neiet” — dzīve ir brīnišķīga!

Babel, 2006. Pasaulslavenā meksikāņu režisora Aleksandro Injaritu meistardarbs. Kino par to, kā viena muļķīga darbība var nest līdzi sekas visapkārt zemeslodei. Savā ziņā aktuāls kino tieši šodienai.

Filma pretendēja uz daudz balvām daudzos festivālos, tomēr ieguva tās ne visur, taču tas nemazina šīs filmas kvalitātes.

Nuovo Cinema Paradiso, 1988. Ja divos vārdos — oda kino. Filma, kuras sākotnējā 155 minūšu garā versija neguva skatītāju atsaucību un tika pārmontēta un saīsināta līdz 123 minūtēm. Tālāk jau filma piedzīvoja absolūtu triumfu un ieguva gandrīz visas iespējamās balvas. Filmai ir vēl trešā — režisora versija — kura ir 173 minūtes gara, tomēr iesaku meklēt 123 minūšu garo versiju. Un tās beigas šai filmai…

Turpinot “peldēt” pa klasiskām vērtībām — Čārlza Dikensa 1861. gada romāna “Lielās cerības” ekranizācija ar stāsta pārvešanu uz mūsdienām — Great Expectations, 1998.

Ar Ītenu Houku, Robertu De Niro un apburošo Gvinetu Paltrovu. Un citu lielisku meksikāņu režisoru Alfonso Kuaronu otrpus kamerai. Kino kā atgādinājums, ka lai ko Tu sasniegtu, nekad neaizmirsti no kurienes esi nācis…

Savulaik filma balvas un uzmanību neieguva, bet nepelnīti. Kā tolaik ironiski izteicās aktieris Ītens Houks: “Pagājuši 9 mēneši un cilvēkiem joprojām neinteresē nekas vairāk kā Titāniks…”

Un ja jau klasika, tad klasiku klasika. Onegin, 1999.

Parasti saka, ka krievu rakstnieku darbus spēj ekranizēt vien krievi paši, taču slavenā britu aktiera Ralfa Fainsa māsai Martai šķiet tomēr izdevies notvert to “krievu nervu”. Ar nelielu britisku pieskārienu, protams. Galvenajās lomās — Līva Tailere un Ralfs Fainss.

Par filmas (ne)popularitāti ne vien pasaulē, bet arī Latvijā liecina mana drauga stāsts — nopircis biļeti uz seansu tolaik vēl Kino Rīga (tagad Splendid Palace) viņš nedaudz kavējies. Ieskrienot kino, viņu apturējusi kasiere un teikusi — ak, jūs esat tas vienīgais apmeklētājs, nāciet, es atgriezīšu jums naudu…

Un kaut kas pavisam jauns. A Beautiful Day in the Neighborhood, 2019. Kino varbūt sižetiski nedaudz naivs, bet veidots uz patiesiem notikumiem — žurnāla “Esquire” publikācija par amerikāņu bērnu programmas vadītāju Fredu Rodžeru. Kopumā jau protams var teikt, ka filma ir par to kā Toms Henks spēlē Forestu Gampu vecumdienās, taču tas nemazina šīs filmas vienkāršo siltumu un galveno atziņu — piedošana atbrīvo vienmēr. Un visus.

Simpātijas pret nākamo filmu nemāku īsti izskaidrot. Finding Forester, 2000.

Iespējams, tas ir Šons Konerijs un filmā visur apkārt esošās grāmatas, bet filmai ir sava elegance un šarms.

Manchester by the Sea, 2016. Kino, kas iešūpojas lēni un pamatīgi. Tāds sava veida Bībeles varoņa Ījaba stāsts mūslaikos.

Three Billboards Outside Ebbing, Missouri, 2017. Melns un rupjš, bet humora pilns kino.

Lost in Translation, 2003. Filma, kas kino apritē “atgrieza” Bilu Mureju un par zvaigzni padarīja tobrīd vien 19 gadus veco Skārletu Johansoni. Filmas trumpis ir, ka tajā it kā “nekas tāds” nenotiek, bet vienlaikus tās ritms un dialogi spēj parādīt vientulības sajūtu pārapdzīvotajā Tokijā. Un tas šķiet uzmanības vērti. Bet filmas gaumīgais skaņu celiņš joprojām pa brīdim griežas manā atskaņotājā.

Punch-Drunk Love, 2002. Ja par vēl vienu “atgriešanos” jeb pareizāk sakot — noticēšanu, ka viņš ir kas vairāk par vienkārši bezgaumīgu amerikāņu komēdiju galveno varoni, tad šī filma būs īstā (šķiet, ka ar jaunāko lomu filmā Uncut Gems viņš beidzot pat saņēma vienu prestižu balvu par labāko aktierspēli. Un pelnīti). Adams Sendlers saspēlē ar tobrīd par “Larsa fon Trīra aktrisi” dēvēto Emīliju Vatsoni. Sākotnēji liekas, ka “kopā nelīmēsies”, bet tie būs maldi. Kā negatīvais tēls pretim — lieliskais Filips Seimūrs Hofmans. Un tas viss savdabīgi romantiskas komēdijas kokteilī ar Polu Tomasu Andersonu pie režijas pults. Forši.

Kā savulaik šīs filmas recenzijā rakstīja leģendārais Naumanis — pievērsiet uzmanību filmas skaņu celiņam/efektiem un jūs ievērosiet cik daudz ar tiem var izmainīt filmas dinamiku!

Tangerines, 2013 (igauniski Mandariinid, latviskiMandarīni). Tiem, kas atceras vēl bērnības dienu filmu “Kapteiņa Granta bērni” un izklaidīgo profesoru Paganelu, šīs filmas galvenais varonis atgādinās, ka jaunāki mēs nepaliekam — galvenajā lomā būs neviens cits kā leģendārais igauņu aktieris Lembits Ulfsaks. Kino norisināsies 90. gadu sākumā uz sadursmju starp gruzīniem un čečeniem fona, bet kino, protams, daudz vairāk būs par attiecībām, cieņu un godu pat starp nesamierināmiem pretiniekiem.

Un lai nemulsina igauņu klātbūtne filmā — jau PSRS laikos vienā Gruzijas nostūrī bija izveidojusies igauņu kopiena, kura šķiet tur dzīvo joprojām, respektīvi — igauņu klātbūtne tajā reģionā ir autentiska.

Šo nelielo filmu piedāvājumu noslēdzot — patīkamu skatīšanos!

P.S. Un ja kāds jautā, kas tas par vilcienu titulbildē, tad tas ir kadrs no 1896. gada brāļu Lumjēru filmas Arrival of a Train at La Ciotat, kas uzskatāms par pirmo oficiāli zināmo video pasaulē. Kas interesanti — pirmā seansa laikā cilvēki panikā kliegdami skrēja ārā no zāles… :)

"Restaurēju" šo to no likvidētā FB Notes

Get the Medium app

A button that says 'Download on the App Store', and if clicked it will lead you to the iOS App store
A button that says 'Get it on, Google Play', and if clicked it will lead you to the Google Play store